ieaust

kamēr tu guli, es sapņoju lietas:
pasaku tēlus un piparkūkpilis
dvēseles sapņoju trauslas un cietas –
pieskati tās, kuras mīli

labi, ka sapņiem nav papīrs un tinte –
izvērpju, izpētu, šuju un adu
peldēsim debesīs, leksim no klintīm,
izsapņo pasauli tādu

apklāšu tevi ar mīkstāku segu
ieskaties acīs jebkuram, kas blakus
ieaušu sapnī viskrāšņāko diegu –
šonaktij košākais nākas

atmiņu arhīvos sakrājās stāsti:
kamēr tu guli, tie pārlīsies pāri
izvēlies mīkstākos, sakrāmē kastēs,
nosapņo gaišumu arī

pacietību

man bija izsalkums un spīts,
es gāju meklēt sevi aiz,
un cēlos, tiklīdz sākās rīts,
tā, it kā būtu pēdējais

jo laika, šķita, nebūs daudz —
es dzinos pakaļ tiem, kas krīt,
un sevi izdresēju: audz!
audz, kamēr tevī gaisma mīt

aiz loga tikmēr cēlās tas,
kurš stingri iemācīja: stop,
lai dzimtu saule, notiek nakts,
un aijā gaismu, kamēr top

jebkuram klejotājam skaidrs:
lai apmaldītos, vajag iet
tāpēc mēs kopā ejam aiz,
un jūs mums ceļā nestāviet

kaut kas par plāksteriem

meitiņ, kas tieši tev nedzīst? – viņš prasa
ceļmalā stāvot ar izstiepto roku
nesanāk aizmukt no skatiena asa,
arī uz tuvumā esošo krogu

redzu, ka sāp, taču redzu, ka nedzīst, –
ceļinieks ieskatās dvēselē jēlā, –
vai tā ir pasaule apkārt, ko redzi,
vai tā ir ziema, kas ātri iedzēla?

atbildē prasu, kā palīdzēt pašam –
puteņu ciematā ziema būs gara
ceļinieks iesmejas gardi un plaši:
mums lielas lietas vēl ir jāizdara

sāksim ar cerībām, laistīsim viedās,
ārstēsim tos, kuri padodas ātri,
audzēsim apbrīnu, prieku un ziedus,
būvēsim svētkus un kinoteātri

neļausim sāpināt, mācīsim piedot,
plāksteri paņem un pielīmē notis:
dzīs aizvien ātrāk, ja ceļosi dziedot.
ļauj, lūdzu, tev pievienoties.

uz pasaules malu

es došos tev līdzi uz pasaules malu,
lai arī par ko tava pasaule būtu
lai arī cik grūti, lai arī cik tālu,
lai arī par ko mēs tai ceļmalā kļūtu

es pieskatu vārdus, tu pieskati mani,
mēs tiksimies pusceļā, dosimies tālāk
lai zvaigznes mums kabatās ir talismani,
lai nosargā taku, kas aizvedīs galā

es mācīšos, kas tavā pasaulē svarīgs,
tu neceļus izrotā lukturiem košiem
varbūt gaida pasaules mala mūs arī,
lai atnākam jauni un visaptveroši

izšķīst

no visiem Annas kalniem viens ir stikla
no visiem viņas grēkiem viens ir krēsla
to viņa reizēm nepadzen, un migla
no iekšām viņu apklāj bez iemesla

no tukšumiem un brūcēm iztek jūra
un konvertējas mūzikā un dzejā
un dedzinoši sārtā ugunskurā,
no kura tikai viena bezizeja

kad Annai liekas, viņa varot visu,
prot cilvēkus un zīmē pieturvietas,
tad izrādās, ka pašai noņemt mizu
nav iespējams, ja acis neaizsietas

bet tam, kurš ļoti ilgi lūdz un gaida,
reiz pienākas gan starojums, gan tīkli
lai arī cik tas Annu neatbaida,
reiz pienāk laiks, kad kalnam izšķīst stikli

no lauskām ir bail, bet bailes malā:
zem kalna patiesībā slēpās bura
un, kamēr iekšas atkal neaizsala,
kāds Annai rāda: priekšā – zila jūra

svītrukodi (Turaidam)

ceļmalkoku svītrukodi
pasargā no lielas steigas
sarunām no pirmavotiem
lūdzos, lai nekad nav beigas

tam, kurš ilgi iet gar jūru 
(— ko tu darīji? — es gāju)
asi vēji notur buru,
draugu pleci balsta stāju

priekšā — aizputeņots strupceļš:
nav vairs svarīgi, kur braucam
vai tev dzīvē kādreiz trūcis
varens spēks vai laimes kaudze?

tas, kurš ilgi iet, man teica:
cilvēks laimīgs ir uz salas.
kamēr termiņš mums nav beidzies,
pastāvam uz ceļa malas,

dzerot portvīnu un rumu,
dzīvi kārtīs izspēlējot,
un nekādu nobeigumu,
un lai nekas nepārejot

kad sniegputenim nav skaņas
un tu dzīvē dari labu,
saasinās pamatmaņas,
plaukstām cauri dzīvsudrabu

laižam saudzīgi un ticam
cilvēkos un sevī pašos
ejam dzīvi kopā skicēt:
gan jau pietiks skaņuplašu

sāks snigt

šķiet, ka te sāks snigt, viņš raksta
kādā negaidītā ziņā
(varbūt gaidītā, bet ilgi)
(varbūt tikai beztermiņa)

te, kur esmu, tikai nolīst
ceļi, koki, raibas mājas
nolīst reizēm arī vārdi
tie, kas slikti saglabājas

kas mums paliks, kad tie izlīs?
vai mums saglabāsies īstie?
vai mēs lietainajās dienās
kaut kur attapsimies klīstot

garām nebeidzamām sienām
tā, lai pīles nenošļaksta,
caurām pilsētām un dienām?

šķiet, ka te sāks snigt, viņš raksta

būt (Tālim)

lietas iegravēt dziļi sirdī,
lai tas dzīves kurss turpmāk skaidrs
jauno albumu saukt “vai dzirdi?”,
atcerēties, kā garšo gaiss

kāds man teica, ka jāiet tālāk,
tikai pats sevī ticēt var. 
laikam nepastāv ideāla,
katru dažādas rētas skar

tas, kurš salauzts, un tas, kurš patiess,
viņš man teica, viens otru jūt
kad tu patiesam acīs skaties,
paliek vienīgā vēlme – būt

būt priekš sevis un būt priekš citiem,
lasīt cauri un klusi just,
būt priekš mācīšanās no rītiem
un priekš tintes, kas nenožūst

kādu vakaru sēdēt blakus – 
izslēgts diktofons, ieslēgts prāts,
dzīve dāvina tādas bākas,
kuras izgaismot mācies pats,

bet, kad apgūsti tādu spēju
celties ātrāk un tālāk iet, 
runāt dzīvi un sapņot dzeju, – 
šādi vakari nepāriet 

lielo sapņotāju zeme

lielo sapņotāju zemē
apsēsties un raudāt kopā
cilvēki no aizsargkrēma
jāizmazgā, jāizloba

pašapziņa dejo valsi
drizāk tas ir melanholisks
atkal sameklējot balsi,
staigā apkārt, skaita soļus

svešā pilsētiņā aizbrauc —
un no tevis nav ne ziņas
liekas izdomāta, maza,
grābeklītis, spēļmantiņa

cilvēciņos paspēlēsies,
ieplānos, lai vairāk klīstot.
ja tu laimi sameklēsi,
pārbaudi, vai sanāk īsta

no jauna

un tad līdz nākamajam “sāp”,
un tad līdz nākamajam “mirst”
tu atkal piecēlies un glāb
to sirdi, kuru nenocirst

pavisam izspuris un drūms
un miegains, ievainojams tēls —
aiz loga rūtīm ceriņkrūms
pusnovītušais, žuvis, jēls

un tad līdz nākamajam “aiz”,
tam, kuru bail nesagaidīt,
tu atkal meties, cietušais,
pirms kāds tev varēs aizrādīt,

ka atkal sāpēs, atkal drups,
un atkal jāiemācās glābt, —
bet elpo, kamēr nepaklups,
un mīli, kamēr atkal sāp