ārpus tavas nošu lapas,
ārpus kastītēm un baumām,
arī tavam darbam ārpus
snieg pavisam baltais sniegs
tu vēl atceries, kā sāpes
plūst caur dvēseli kā straume
tavu spēku nenoslāpēs,
pat ja liesmas neiedegs
cauri pilsētām un logiem
neierasti mazās ielās,
ja tu pakāpies virs žogiem,
vari dzīvi redzēt aiz
dievi, krišnas, jahves, bogi
klusumā viens otram lielās:
sanāk mazāk nekrologi,
ja mēs protam nepielaist
dievi jau sen mūsu prātos dejo —
laikmetīgo vai rumbu
un es tev līdzās aiz rokas eju
dvēselē stādīt klumbu
paliktņi, paplātes, puķu dobes,
orhidejas un mango
karini mēteļus garderobē —
šamaņi dejos tango
melnzemei pakaļ mēs mūžu gājām —
vācām un lietā likām
lietus un mākoņus iekšā krājām,
kāmēr mums nepietika
tagad ir gana: mēs krāsim starus,
pieradināsim vējus
pakrūtē kņud jau no aizvakara:
dievi tur iekšā smejas
vai tu esi gana prasmīgs, lai var šūpuļdziesmu dziedāt
vai tu esi gana spēcīgs, lai ar kājām ritmu sist?
citi mācās visu mūžu, lai no kādreiz sadzirdētā
sanāk melodijas labas, dejotājs vai komponists
ja tu izdomāsi kādreiz aizceļot pie senām ciltīm,
vakarā pie ugunskura lēnām sildīties un plūst
tevi aicinās uz deju, lai zem kājām riņķo smiltis,
tevi aicinās uz dziesmu, lai ap sirdi silti kļūst
ja tu atteiksies, tad viņi nesapratīs atteikumu:
runāt taču skaļi proti, kāpēc dziesma sanāk grēks?
kājas taču visiem kustās, kāpēc par apkaunojumu
citiem liktos tava deja, dievišķīgais pirmcilvēks?
tas tik nesen tika pieņemts, skaidros padzīvojis šamāns,
ka mēs sevi dalām grupās: tie, kas neprot, tie, kas prot,
tas, kurš staigā, tam būs dejot, pat ja deja apšaubāma,
tas, kurš runā, tam būs dziedāt, muzicēt un piedzīvot
starppilsētu autobusos cilvēki viens otram zvana
iemesls vienmēr ir vienkāršs: stāsta klausulē, ka brauc
nestāsta, vai dzīve laba, nestāsta, vai laimes gana,
arī puteni aiz loga savos zvanos neiejauc
varbūt bezgalīgi pelēks ir ne tikai februāris —
varbūt arī dažām sirdīm sasildīties nesanāk
es tai autobusā braucu. es tur atgadījos arī.
vedu savu sirdi līdzi, lai tā jūtas laimīgāk
izgaismoti ceļastabi
rotā neceļus un tiltus
kas mums, lūdzu, paliks pāri
tad, kad ceļastabi dzīs?
vai tu tici, ka būs labi,
kad no augšas sijās miltus?
gada beigās viss, ko dari,
liekas nedaudz atdzisis
reizēm tumsa nav tik bieza.
reizēm tikai nav pa ceļam,
reizēm ceļastabi citi,
arī virziens sanāk cits
reizēm liekas nepatiesi
mājieni no sargeņģeļiem,
pārāk sarežģīti pīti,
pārāk stipri jānotic
un, ja priekšā ceļotājam
plaisā tektoniskās plātnes,
nevar noturēties stāvus,
sanāk padoties un krist,
arī tālumā no mājām,
neceļos un neizpratnē,
meklē ceļazīmes blāvas,
lec pa vidu, kamēr plīst
kamēr tu guli, es sapņoju lietas:
pasaku tēlus un piparkūkpilis
dvēseles sapņoju trauslas un cietas –
pieskati tās, kuras mīli
labi, ka sapņiem nav papīrs un tinte –
izvērpju, izpētu, šuju un adu
peldēsim debesīs, leksim no klintīm,
izsapņo pasauli tādu
apklāšu tevi ar mīkstāku segu
ieskaties acīs jebkuram, kas blakus
ieaušu sapnī viskrāšņāko diegu –
šonaktij košākais nākas
atmiņu arhīvos sakrājās stāsti:
kamēr tu guli, tie pārlīsies pāri
izvēlies mīkstākos, sakrāmē kastēs,
nosapņo gaišumu arī
man bija izsalkums un spīts,
es gāju meklēt sevi aiz,
un cēlos, tiklīdz sākās rīts,
tā, it kā būtu pēdējais
jo laika, šķita, nebūs daudz —
es dzinos pakaļ tiem, kas krīt,
un sevi izdresēju: audz!
audz, kamēr tevī gaisma mīt
aiz loga tikmēr cēlās tas,
kurš stingri iemācīja: stop,
lai dzimtu saule, notiek nakts,
un aijā gaismu, kamēr top
jebkuram klejotājam skaidrs:
lai apmaldītos, vajag iet
tāpēc mēs kopā ejam aiz,
un jūs mums ceļā nestāviet
meitiņ, kas tieši tev nedzīst? – viņš prasa
ceļmalā stāvot ar izstiepto roku
nesanāk aizmukt no skatiena asa,
arī uz tuvumā esošo krogu
redzu, ka sāp, taču redzu, ka nedzīst, –
ceļinieks ieskatās dvēselē jēlā, –
vai tā ir pasaule apkārt, ko redzi,
vai tā ir ziema, kas ātri iedzēla?
atbildē prasu, kā palīdzēt pašam –
puteņu ciematā ziema būs gara
ceļinieks iesmejas gardi un plaši:
mums lielas lietas vēl ir jāizdara
sāksim ar cerībām, laistīsim viedās,
ārstēsim tos, kuri padodas ātri,
audzēsim apbrīnu, prieku un ziedus,
būvēsim svētkus un kinoteātri
neļausim sāpināt, mācīsim piedot,
plāksteri paņem un pielīmē notis:
dzīs aizvien ātrāk, ja ceļosi dziedot.
ļauj, lūdzu, tev pievienoties.
es došos tev līdzi uz pasaules malu,
lai arī par ko tava pasaule būtu
lai arī cik grūti, lai arī cik tālu,
lai arī par ko mēs tai ceļmalā kļūtu
es pieskatu vārdus, tu pieskati mani,
mēs tiksimies pusceļā, dosimies tālāk
lai zvaigznes mums kabatās ir talismani,
lai nosargā taku, kas aizvedīs galā
es mācīšos, kas tavā pasaulē svarīgs,
tu neceļus izrotā lukturiem košiem
varbūt gaida pasaules mala mūs arī,
lai atnākam jauni un visaptveroši
no visiem Annas kalniem viens ir stikla
no visiem viņas grēkiem viens ir krēsla
to viņa reizēm nepadzen, un migla
no iekšām viņu apklāj bez iemesla
no tukšumiem un brūcēm iztek jūra
un konvertējas mūzikā un dzejā
un dedzinoši sārtā ugunskurā,
no kura tikai viena bezizeja
kad Annai liekas, viņa varot visu,
prot cilvēkus un zīmē pieturvietas,
tad izrādās, ka pašai noņemt mizu
nav iespējams, ja acis neaizsietas
bet tam, kurš ļoti ilgi lūdz un gaida,
reiz pienākas gan starojums, gan tīkli
lai arī cik tas Annu neatbaida,
reiz pienāk laiks, kad kalnam izšķīst stikli
no lauskām ir bail, bet bailes malā:
zem kalna patiesībā slēpās bura
un, kamēr iekšas atkal neaizsala,
kāds Annai rāda: priekšā – zila jūra
Powered & design by Squarespace. / Design edit by Krists Saržants
