piejūras pilsētai

piejūras pilsētai piegādā smiltis
automobiļi tās izkrāmē tonnām
sašķiro: krāsainas, baltas un siltas,
cementa un dzelzsbetona

nākamo, iespējams, piegādās jūru:
maisiņos sasietu un akurātu
glancētais katalogs, izvēle kurā
plaša un paaudzēm krāta

ziemeļu platuma grādos nu pietrūks
saules, un tāpēc ir jāgādā lampas
kopā ar D vitamīnu, kas ietīts
cilvēkos, kas neapkampa

pietrūks vien pludmale, saulessargs vējā,
saldējums vafelē, viļņi un kāpas
glābšanas riņķis, kas neaizpeldēja.
cilvēki vēlams lai trāpās.

es arī esmu olīvkoks

es arī esmu olīvkoks, un mākoņi virs manis
ir redzējuši ziemeļus un peldējuši tālāk
es arī esmu kalnu grēda un zem manīm ganās
ikviens, kas gatavs pārvākties uz dzīvi tukšā salā

es arī esmu tukša sala. pistāciju audzes
ir ļoti karstumizturīgas mākoņiem zem kājām
un tas, kurš mani piesavinās, tas, kurš mani saudzēs,
tas drīkstēs tauvot savu laivu, drīkstēs saukt par mājām

es esmu kaļķakmeņa ala, apdzīvota senāk,
starp pirmatnējo mugurkauliem saglabāju zeltu
ja uzdrīkstēsies tuvināties, iekāpt manā ēnā,
tad atradīsi baznīciņu, ilgi kalnos celtu

es arī esmu baznīciņa. paskatos uz tevi:
tu tiešām ļoti ilgi gāji, beidzot esi klāti
un visi mani pielūdzēji, visi mūsu dievi
ir adresāti

gaidīšanas zona

es sastāvu no galamērķiem tāliem,
no lidostām un gaidīšanas zonām,
no stāvvietām un dzelzceļu peroniem,
un manas dzimtās zemes brūniem māliem

no māliem sanāk būvēt zemos tiltus:
tie reizēm vairāk noder nekā trauki
tie padodas, kā mājas vīteņaugi,
ja māliem dāvā pieskārienus siltus

es pati esmu gaidīšanas zona
starp cilvēkiem un pilsētām un darbiem
starp reakcijām gaisīgām un skarbām
tik bieži nepietiek ar diktofonu

mums daudziem neiemāca viegli piedot,
bet iemācīja vismaz doties tālāk
no jūras līča līdz pat zemes malai
tāpēc mēs ejam, domājot un dziedot

ārā!

debesis manā dvēselē, sirdī jūra
milzīgas lietus lāses man šķaida vīnu
dodamies visos virzienos – saki, kurā,
atpakaļceļu zinu

sašķeltas kuģu piestātnes izēd sāļi
cilvēki, zinu, nemainās, esot krastā
lai arī es no pilsētas esmu daļa,
putekļaina un prasta,

krūtis man spiež un garlaiko tukšas acis,
vārtrūmēs intrigas sakrāmētas par tuvu
mīļotais vecais bruģis pagalam sprādzis,
sūdzās par to, kas kļuvu

kārtējo reizi mēģinu neuzrakstīt
pārāk smagnēji, pārāk patiesi, pārāk
svaigi un attīroši ir lietus šļaksti,
dodamies beidzot ārā

akmeņu ēkās caurlaides nenolasās
tur, kur mēs drīkstējām iekļūt, vairs nav, ko meklēt
labi, ka jūra atļaujas nepārprasa –
peldam, kur mazāk sekli

plāna

šaipus meridiāna
cilvēki darbu dara.
pasaule paliek plāna, 
iemīlies kad vai karo

lielākiem prinčiem augot
aizmirstās, kas ir lapsas
planētas jāuzrauga,
apaļas, vienistabas

pasaule plāna paliek:
vieglāk tai redzēt cauri
izberti ideāli,
būrīši, kuros šauri

realitāte plāna:
galvenais nepārspīlēt
planētu vēl ir gana,
iekarot tās vai mīlēt

liela

paskaties – biju liela:
pasaule manā sētā.
sveicinājos uz ielām,
pieprasīju, lai pēta

atceries — biju plaša:
ceļojumos kā mājās
nesaskaitāma raža,
spēki, kas neapstājas

pieradinātais haoss,
ielūgumi un dzīres
kamēr es neattapos
maksājot dieviem īres

paskaties: tapu maza,
akmeņus sēžu laistu
lūdzos, lai nepieprasa
iedvesmu brīnumskaistu

Pavēro: Esi Liela, —
atnāk man pateikt rāmi.
kamēr tev degviela —
darbi, kas izdarāmi,

kamēr tev notic citi,
akmeņi tavi ziedēs
karini gaismeklīti:
motivēs mūs un dziedēs

ārpus

ārpus tavas nošu lapas,
ārpus kastītēm un baumām,
arī tavam darbam ārpus
snieg pavisam baltais sniegs

tu vēl atceries, kā sāpes
plūst caur dvēseli kā straume
tavu spēku nenoslāpēs,
pat ja liesmas neiedegs

cauri pilsētām un logiem
neierasti mazās ielās,
ja tu pakāpies virs žogiem,
vari dzīvi redzēt aiz

dievi, krišnas, jahves, bogi
klusumā viens otram lielās:
sanāk mazāk nekrologi,
ja mēs protam nepielaist

for V

dievi jau sen mūsu prātos dejo —
laikmetīgo vai rumbu
un es tev līdzās aiz rokas eju
dvēselē stādīt klumbu

paliktņi, paplātes, puķu dobes,
orhidejas un mango
karini mēteļus garderobē —
šamaņi dejos tango

melnzemei pakaļ mēs mūžu gājām —
vācām un lietā likām
lietus un mākoņus iekšā krājām,
kāmēr mums nepietika

tagad ir gana: mēs krāsim starus,
pieradināsim vējus
pakrūtē kņud jau no aizvakara:
dievi tur iekšā smejas

pamēģini

vai tu esi gana prasmīgs, lai var šūpuļdziesmu dziedāt
vai tu esi gana spēcīgs, lai ar kājām ritmu sist?
citi mācās visu mūžu, lai no kādreiz sadzirdētā
sanāk melodijas labas, dejotājs vai komponists

ja tu izdomāsi kādreiz aizceļot pie senām ciltīm,
vakarā pie ugunskura lēnām sildīties un plūst
tevi aicinās uz deju, lai zem kājām riņķo smiltis,
tevi aicinās uz dziesmu, lai ap sirdi silti kļūst

ja tu atteiksies, tad viņi nesapratīs atteikumu:
runāt taču skaļi proti, kāpēc dziesma sanāk grēks?
kājas taču visiem kustās, kāpēc par apkaunojumu
citiem liktos tava deja, dievišķīgais pirmcilvēks?

tas tik nesen tika pieņemts, skaidros padzīvojis šamāns,
ka mēs sevi dalām grupās: tie, kas neprot, tie, kas prot,
tas, kurš staigā, tam būs dejot, pat ja deja apšaubāma,
tas, kurš runā, tam būs dziedāt, muzicēt un piedzīvot

starppilsētu autobusos

starppilsētu autobusos cilvēki viens otram zvana
iemesls vienmēr ir vienkāršs: stāsta klausulē, ka brauc
nestāsta, vai dzīve laba, nestāsta, vai laimes gana,
arī puteni aiz loga savos zvanos neiejauc

varbūt bezgalīgi pelēks ir ne tikai februāris —
varbūt arī dažām sirdīm sasildīties nesanāk
es tai autobusā braucu. es tur atgadījos arī.
vedu savu sirdi līdzi, lai tā jūtas laimīgāk