ārā!

debesis manā dvēselē, sirdī jūra
milzīgas lietus lāses man šķaida vīnu
dodamies visos virzienos – saki, kurā,
atpakaļceļu zinu

sašķeltas kuģu piestātnes izēd sāļi
cilvēki, zinu, nemainās, esot krastā
lai arī es no pilsētas esmu daļa,
putekļaina un prasta,

krūtis man spiež un garlaiko tukšas acis,
vārtrūmēs intrigas sakrāmētas par tuvu
mīļotais vecais bruģis pagalam sprādzis,
sūdzās par to, kas kļuvu

kārtējo reizi mēģinu neuzrakstīt
pārāk smagnēji, pārāk patiesi, pārāk
svaigi un attīroši ir lietus šļaksti,
dodamies beidzot ārā

akmeņu ēkās caurlaides nenolasās
tur, kur mēs drīkstējām iekļūt, vairs nav, ko meklēt
labi, ka jūra atļaujas nepārprasa –
peldam, kur mazāk sekli

plāna

šaipus meridiāna
cilvēki darbu dara.
pasaule paliek plāna, 
iemīlies kad vai karo

lielākiem prinčiem augot
aizmirstās, kas ir lapsas
planētas jāuzrauga,
apaļas, vienistabas

pasaule plāna paliek:
vieglāk tai redzēt cauri
izberti ideāli,
būrīši, kuros šauri

realitāte plāna:
galvenais nepārspīlēt
planētu vēl ir gana,
iekarot tās vai mīlēt

liela

paskaties – biju liela:
pasaule manā sētā.
sveicinājos uz ielām,
pieprasīju, lai pēta

atceries — biju plaša:
ceļojumos kā mājās
nesaskaitāma raža,
spēki, kas neapstājas

pieradinātais haoss,
ielūgumi un dzīres
kamēr es neattapos
maksājot dieviem īres

paskaties: tapu maza,
akmeņus sēžu laistu
lūdzos, lai nepieprasa
iedvesmu brīnumskaistu

Pavēro: Esi Liela, —
atnāk man pateikt rāmi.
kamēr tev degviela —
darbi, kas izdarāmi,

kamēr tev notic citi,
akmeņi tavi ziedēs
karini gaismeklīti:
motivēs mūs un dziedēs

ārpus

ārpus tavas nošu lapas,
ārpus kastītēm un baumām,
arī tavam darbam ārpus
snieg pavisam baltais sniegs

tu vēl atceries, kā sāpes
plūst caur dvēseli kā straume
tavu spēku nenoslāpēs,
pat ja liesmas neiedegs

cauri pilsētām un logiem
neierasti mazās ielās,
ja tu pakāpies virs žogiem,
vari dzīvi redzēt aiz

dievi, krišnas, jahves, bogi
klusumā viens otram lielās:
sanāk mazāk nekrologi,
ja mēs protam nepielaist

for V

dievi jau sen mūsu prātos dejo —
laikmetīgo vai rumbu
un es tev līdzās aiz rokas eju
dvēselē stādīt klumbu

paliktņi, paplātes, puķu dobes,
orhidejas un mango
karini mēteļus garderobē —
šamaņi dejos tango

melnzemei pakaļ mēs mūžu gājām —
vācām un lietā likām
lietus un mākoņus iekšā krājām,
kāmēr mums nepietika

tagad ir gana: mēs krāsim starus,
pieradināsim vējus
pakrūtē kņud jau no aizvakara:
dievi tur iekšā smejas

pamēģini

vai tu esi gana prasmīgs, lai var šūpuļdziesmu dziedāt
vai tu esi gana spēcīgs, lai ar kājām ritmu sist?
citi mācās visu mūžu, lai no kādreiz sadzirdētā
sanāk melodijas labas, dejotājs vai komponists

ja tu izdomāsi kādreiz aizceļot pie senām ciltīm,
vakarā pie ugunskura lēnām sildīties un plūst
tevi aicinās uz deju, lai zem kājām riņķo smiltis,
tevi aicinās uz dziesmu, lai ap sirdi silti kļūst

ja tu atteiksies, tad viņi nesapratīs atteikumu:
runāt taču skaļi proti, kāpēc dziesma sanāk grēks?
kājas taču visiem kustās, kāpēc par apkaunojumu
citiem liktos tava deja, dievišķīgais pirmcilvēks?

tas tik nesen tika pieņemts, skaidros padzīvojis šamāns,
ka mēs sevi dalām grupās: tie, kas neprot, tie, kas prot,
tas, kurš staigā, tam būs dejot, pat ja deja apšaubāma,
tas, kurš runā, tam būs dziedāt, muzicēt un piedzīvot

starppilsētu autobusos

starppilsētu autobusos cilvēki viens otram zvana
iemesls vienmēr ir vienkāršs: stāsta klausulē, ka brauc
nestāsta, vai dzīve laba, nestāsta, vai laimes gana,
arī puteni aiz loga savos zvanos neiejauc

varbūt bezgalīgi pelēks ir ne tikai februāris —
varbūt arī dažām sirdīm sasildīties nesanāk
es tai autobusā braucu. es tur atgadījos arī.
vedu savu sirdi līdzi, lai tā jūtas laimīgāk

lec

izgaismoti ceļastabi
rotā neceļus un tiltus
kas mums, lūdzu, paliks pāri
tad, kad ceļastabi dzīs?
vai tu tici, ka būs labi,
kad no augšas sijās miltus?
gada beigās viss, ko dari,
liekas nedaudz atdzisis

reizēm tumsa nav tik bieza.
reizēm tikai nav pa ceļam,
reizēm ceļastabi citi,
arī virziens sanāk cits
reizēm liekas nepatiesi
mājieni no sargeņģeļiem,
pārāk sarežģīti pīti,
pārāk stipri jānotic

un, ja priekšā ceļotājam
plaisā tektoniskās plātnes,
nevar noturēties stāvus,
sanāk padoties un krist,
arī tālumā no mājām,
neceļos un neizpratnē,
meklē ceļazīmes blāvas,
lec pa vidu, kamēr plīst

ieaust

kamēr tu guli, es sapņoju lietas:
pasaku tēlus un piparkūkpilis
dvēseles sapņoju trauslas un cietas –
pieskati tās, kuras mīli

labi, ka sapņiem nav papīrs un tinte –
izvērpju, izpētu, šuju un adu
peldēsim debesīs, leksim no klintīm,
izsapņo pasauli tādu

apklāšu tevi ar mīkstāku segu
ieskaties acīs jebkuram, kas blakus
ieaušu sapnī viskrāšņāko diegu –
šonaktij košākais nākas

atmiņu arhīvos sakrājās stāsti:
kamēr tu guli, tie pārlīsies pāri
izvēlies mīkstākos, sakrāmē kastēs,
nosapņo gaišumu arī

pacietību

man bija izsalkums un spīts,
es gāju meklēt sevi aiz,
un cēlos, tiklīdz sākās rīts,
tā, it kā būtu pēdējais

jo laika, šķita, nebūs daudz —
es dzinos pakaļ tiem, kas krīt,
un sevi izdresēju: audz!
audz, kamēr tevī gaisma mīt

aiz loga tikmēr cēlās tas,
kurš stingri iemācīja: stop,
lai dzimtu saule, notiek nakts,
un aijā gaismu, kamēr top

jebkuram klejotājam skaidrs:
lai apmaldītos, vajag iet
tāpēc mēs kopā ejam aiz,
un jūs mums ceļā nestāviet