izšķīst

no visiem Annas kalniem viens ir stikla
no visiem viņas grēkiem viens ir krēsla
to viņa reizēm nepadzen, un migla
no iekšām viņu apklāj bez iemesla

no tukšumiem un brūcēm iztek jūra
un konvertējas mūzikā un dzejā
un dedzinoši sārtā ugunskurā,
no kura tikai viena bezizeja

kad Annai liekas, viņa varot visu,
prot cilvēkus un zīmē pieturvietas,
tad izrādās, ka pašai noņemt mizu
nav iespējams, ja acis neaizsietas

bet tam, kurš ļoti ilgi lūdz un gaida,
reiz pienākas gan starojums, gan tīkli
lai arī cik tas Annu neatbaida,
reiz pienāk laiks, kad kalnam izšķīst stikli

no lauskām ir bail, bet bailes malā:
zem kalna patiesībā slēpās bura
un, kamēr iekšas atkal neaizsala,
kāds Annai rāda: priekšā – zila jūra