aizveries

viņš piezvana Larai ap reizi gadā
un taisnojas, sakot, ka strauji piekust
no ceļiem, kas steidzami jāizbradā
un cilvēkiem apkārt, kas runā niekus

viņš gaida to nožēlu, līdzjūtību, 
un mūzika, saka, vēl apkārt švaka
un kopskaņa nepārdomāta, šķība –
var nojaust, no kurienes rodas smaka

es izvēlos brīnīties, smieties, jūsmot, 
un tur, saka Lara, tā atšķirība
ja nepietiek pieredzes vērtēt klusu, 
tu zini, ka klausīties – brīvā griba

no kritikas tavas ne zeme griežas, 
ne komponists sameklēs īstās notis, 
bet pats tu caur rūpīgi celtiem režģiem
vien taisnoties pratīsi, skaļi toties

viņš saka – tev nepielec, nāc un klausies, 
un brīnies, cik briesmīgi, prasti, šķībi
un paņem aiz rokas, un iekliedz ausīs, 
un virpo, līdz pasaule griežas slīpi –

tad Lara tiek ārā no viesuļvētras, 
un klausuli aiznes uz citu māju
un ierakstus izvelk, un vāra mētras – 

cik labi, ka nepazīst zvanītāju.

ko viņš var

Meistars izpušķo istabu. tapešu vietā – notis.
pirms viņas kļūst par secībām, vērtība diezgan zema.
lēnām aiziet līdz veikalam, niķīgs pēc darba, toties
lipīgs no melnas kafijas, līmes un rekviēma

kamēr tik daudzus noklausās, kamēr tik daudziem seko,
ko viņš var citiem piedāvāt pussadrupušās taktīs
netīro melno gaiteņu spiediens ir jāatspēko,
tāpēc viņš iet uz veikalu atkal no jauna sākties

aizkadrā tumši aizkari, Meistaram pietrūkst dūša
radošais process ikdienā resursus izsmeļ gaužām
izmērcēts savā mūzikā, drūmā un sairušā,
izrauts no visiem kontekstiem — izdomātiem un jaušiem

veikalā atrod glābiņu, ieķeras stikla plauktos
dzert nefiltrēto ikdienu, iztēloties, ka īsta
pierunāt savu iedvesmu, lai viņa neaprautos,
nedaudz vēl pastāv tuvumā aizmirstam komponistam

ejam

mēs esam uz īstā ceļa. 

lai notiek, kas nevar pārstāt. 

lai spalva no virseņģeļa
mums virsū vēl uzkrīt karsta

lai viss, ko ik dienu darām,  
par mūzikas spēku runā
jo arī pēc aukstā kara
spēj dziedāt ikkatra šūna

paldies, ka gar ziemeļceļu
stāv dvēseles skolotāji.
mums pietikšot lieltuneļu,  
lai noslēptos, kamēr vāji

lai celtos, kad kļūstam lieli,
no tuneļiem izspīd debess.
jo strupceļiem pilnas ielas
nav jāapiet, ja ir trepes

ja nav, tad mēs protam uzcelt.
ja neprotam, lūdzu, māci.
ja skanām par naivu, klusu – 
tas tāpēc, ka karš bij’ sācies

un mēs tajā – tikai daži, 
kas nekaro, negrib, neprot, 
mums zobeni – papīrnaži
no vārdiem, kas nepiederot,

un atslēgas jāsatvarsta
no durvīm un komponista.

lai notiek, kas nevar pārstāt. 

mēs esam uz ceļa īsta.

atcerēties

kad tu izsoļosi no spēles,
mana pasaule pārstās rotēt
sadrups lauskās, sairs šķēlēs,
atstās iekšpusi caurumotu

paies mirklis – un atkal atsāks
(beidza griezties uz īsu brīdi)
šajā tukšumā radās krāsa,
spilgti gaistoša negaidīti

kamēr izstāsies, pagriez galvu:
mūsu turpinās spēle notikt
pasniedz kladi un rakstāmspalvu –
es vēl atceros tavas notis 

es vēl pierakstu noteikumus – 
tas nekas, ka tos spēlēs citi
mūsu kopīgus nobrāzumus
varēs pārrakstīt tagad glīti

un vēl labāk, ja pats tu izgrebt
spēles noteikumus man vari
dziļi sirdī ar tinti īstu,
lai es protu, kāpēc to dari

paliks kantaini nospiedumi,
tā kā bruģim no vecpilsētas

pirms tu izej pa vārtu rūmi,
es tev apsolu 
atcerēties

šūpuļdziesma lielajiem

esi, esi, klusu esi
pilsētā, kur ceļš no zelta
rāmi, rāmi novērtēsi
tos, kas dzīvei laiku velta

esi, esi, esi klusu,
esi nesatricināmi
atceries, ka paliks mūsu
visi strauti izbrienami

pārstāj skriet un atvelc elpu, 
tagad paesi priekš sevis,
lielām lietām mazu telpu 
esi pārsteidzīgi devis

rītā redzēsi, cik plašu
būsi modinājis kāri:
stāvēt klāt un dzirdēt pašu
daudzsološo pavasari

šonakt mēs runājam par lāmām

šonakt mēs runājam par lāmām. savos garajos nesteidzīgajos pārgājienos viņas ik pēc brīža pagriež galvas un lēnām novēro tevi. arī mazam kukainim nosēžoties tuksneša vidū, tieši lāmas acu priekšā, lāmu tas nespēj aizkustināt. lēnām, lēni, tā beidz tevi vērot, pagriež galvu, un rāmi turpina savu ceļu. lēnām. uz priekšu. cauri. viņas ceļo pāros. un reizēm vienatnē. vienatnē ceļš ir vēl nesteidzīgāks. lāmas skaidri zina, kāpēc.

šonakt mēs runājam par pavasari. tev liekas, tas šogad paliek novārtā, bet ir pamats secināt, ka šoreiz tu kļūdies. ir peļķes un ir kēdas un ir kristāldzidras naktis, un ir plaušās ieplūstoša gaidīšana, un ir putnu dziesmas no rītiem, un gan jau būs arī maijs. gads atkal ir riņķī: kāds šoreiz to aizgrieza nedaudz steidzamāk, tāpēc tagad ir laiks palēnināties. ir. istais laiks.

es (tu) (viņi) (mēs) esam nenozīmīgi kosmonauti: pašlaik ikviens mazs solis ir rūpīgi izrēķināts. nepateikt neko nepiemērotu, neizdarīt neko negaidītu, katra ieelpa kā maza preses konference visas planētas priekšā. veikt tikai un vienīgi sociāli atbildīgus soļus savos hermētiskajos skafandros. kaut kur iekšā viņiem, aiz kevlāra slāņiem, joprojām esi tu. noturamies – gan jau pēc mirkļa varēs novilkt ķiveri un ieelpot svaigu zemes gaisu. 

šonakt mēs runājam par lāmām. bijām vienojušies, ka lidosim vērot.

uz priekšu

skat, polāros šodiena uzliek filtrus 
tam visam, ko solīji kādreiz karsti
skat, nomazgā cilvēkus kristāldzidrus,
līdz redzams, kam izspiežas ārā vārsti

es vienkārši pazīstu, kas tu esi
es vienkārši atceros, ko tu dari – 
kā rakstīji vārdus un kā tos dzēsi,
kā ritēja iekšpusē krustakari

cik gaistošas skanēja tavas notis,
cik īpašu ieņema sirdī vietu, 
tad izplūda, skrāpējot, ārā, toties
to audzēja stingru un tēraudcietu

lai aiziet uz priekšu, kas negrib līdzās, 
es kārtējo reizi sev atgādinu
uz neizkustējošās ciparnīcas
es zīmīgās bultas no galvas zinu 

es došos uz savējo priekšu pati, 
tik mierpilni, cik tagad iemācījos 
cik tomēr mēs satopam pārbagāti
ar strupceļu atzariem scenārijos

un, kamēr tie strupceļi atved mājās, 
jebkurās no tām, kas mums sapņos radās, 
lai abiem mums lieliski ceļā klājas, 
lai nelokas muguras, notur stājas,
lai karā tev veicas, lai kausi krājas, – 

es eju uz priekšu un neatskatos.

es neesmu izdomājusi nosaukumu

jo es tagad viņu lasu,
grāmatu no tālām vietām
vēju gaidu, vējam prasu —
varbūt dāvāsi man mazu
spēju nepierast pie lietām?

atceros, kā notiek mija
ne starp pārdebesu spēkiem,
bet starp tiem, kas ir un bija
kaut kur dzīvespītā dzijā
iepinušies — līdzcilvēkiem

varbūt tu, kurš pārbrien pāri
tiem, ko pieskati no augšas,
beidzot zini, ko tu dari, 
beidzot pamani, cik kāri
gaisma ieplūst mūsu plaušās?

varbūt redzi — melna siena
reizēm aizsedz mūsu acis?
ļoti pietrūkst pavediena,
kurš pie silta pieskāriena
vestu, lai tu būtu nācis

un es sekošu: lai tikai
vairāk nespiež manas krūtis,
cauri griestiem manai migai, 
cauri sliktai akustikai
nedaudz miera varbūt plūdīs

paņem, lūdzos, aizved līdzi, 
varbūt elpot šķitīs brīvāk —
es pēc katras zemestrīces
lūdzos, lai tu izpalīdzi, —
tikai sanāk primitīvāk.

Lidaparāti

Vai tas nebūtu jauki, ja katram no mums būtu miera osta? Tāda, kurā nevajadzētu pārāk ilgi klauvēt pie durvīm, un atslēga stavētu noslēpta kreisajā gumijas zābakā. Tāda, kas bija kādreiz, ļoti sen, aizlaikā, zaudēta. Tāda, kas vienmēr bija sirdī, tikai mēs negribējām atzīt to paši sev. Tāda, ko kādreiz mēdza saukt par Mājām. 

Ja ap mums vairs nebūtu jūras, ja apkārt būtu vien pusižžuvuši smilšaini pauguri, vai tas nebūtu jauki, ja mums būtu osta? Tāda, kurā uzreiz ir skaidrs, ka katrs uzbrukums ir patiesībā kliedziens pēc palīdzības. Un reizēm arī to var atrisināt ar kanēļa standziņu karstajā vakara tējā. Mēs katrs esam bērns, un vienmēr būsim bērns, un reizēm viss, kas mums nepieciešams, ir kāds, kurš mūsos notic. Lietas iekrāsojas cilvēkos, kamēr cilvēki krāso lietas – vai tad mēs neesam tie, kas ārkārtas situācijas apstākļos sauksim bunkuru par štābiņu, iekarināsim tajā košus aizkarus un uzliksim uz palodzēm ziedus apgleznotajos puķu podos?

Es kādreiz sen, vēl aizlaikā, biju aizskrējusi prom no savām mājām, un skaidri zinu: nekad vairs neatgūšu tās atpakaļ. Iespējams, manas mājas ir karāties gaisā starp vilcienu biļetēm un degvielas uzpildes stacijām, ar vienmēr sakrāmētu čemodānu starp lidaparātu bagāžas lentēm – viss pasaules laiks ir mans, lai katru dienu no jauna mācītos elpot. 
Iespējams, manas mājas ir skatīties uz pirms četriem gadsimtiem Gruzijas kalnos uzcelto māla sienu un saules gaismā noglāstīt tās siltu akmeni. 
Iespējams, tas akmens ir Jeruzalemes raudu mūra ķieģelis skaļi raudošai beduīnu sievietei blakus. 
Iespējams, arī to visu var iztēloties, sēžot uz saules apspīdētā lieveņa tepat Sventē vai Inčukalnā. 
Daži no mums, izrādās, nāk no vietām, no kurām nekad negribās aizskriet prom. Daži no mums iederās.

Vai tas nebūtu jauki, ja mēs ar tevi viens otram būtu jau izsenis bijuši? Tā, ka nemaz nevajadzētu no jauna pierast. Draugu pilnas istabas, piparmētras pilnas dobes. Varbūt mājas ir vienkārši nakts, kad nokrist uz siltas zemes, un, skatoties zvaigžņotajās debesīs, iekliegties “paldies” kaut kur tur, augšā? Varbūt mājas ir vieta, kur var uzkāpt uz milzīga akmens, un vakara lūgšanas vietā iekliegties kādam “paldies par visu”? Pirms atgriežas stiprs vējš, kas atkal liek ilgoties pēc jaunām mājām, paldies par šīm. 

Paldies par šīm.

klusums

uznāk mirkļi, kad uzcelto būru krāsas
ir tik košas, ka liekas, ka tā ir zīme
turot kabatā noslēpto papīrnazi,
jābūt kādam, kas perfekti būrus līmē
tā, lai izkrīt no piedurknēm viesuļvētras,
sasniedz restes un nogurst, un aiziet projām
mūsu režģi no dūņām un piparmētras:
ieelpojam

uznāk klusums, kam neredz nekādus krastus,
un tas gremdē jebko, kas tam stāv pa ceļam
uzvelc kroni un grimsti, lai nepārprastu:
ne jau labojam atmiņas, tikai šķeļam
cik jau dienas tavs peldtrauks te mēro jūdzes,
cik jau naktis bez saldūdens slāpst un baidās
tev uz delnām, ja sapņo un kāri lūdzies,
mēness skaidas