šī liela netīra planēta, kas griežas man apkārt, ir tikai milzīgs spainis ar iekšā sabertām zvaigznēm, kuras patiesībā sen jau ir mirušas, dažas mirušas nesenāk par citām – tās joprojām reizēm iespīd kādam klejotājam acīs, un brīdī, kad tas notiek, klejotājam šķiet, ka viņš iet gleznainu ceļu, kuru viņa dēļ apgaismo lukturi, lai apmaldīties kļūtu neiespējami
es kādreiz biju tas klejotājs.
es vairs neesmu viena no tiem, jo tagad esmu palikusi gudrāka – tagad es jau zinu, kas slēpjas aiz ielu lukturiem, zudušās dvēseles, apsēžamies kopā un apsolam viens otram nekad vairs nerunāt par dzīves jēgu. paņem jēgu savās rokās, pasildi starp plaukstām, skaties, kā saplok, trīc aizvien vairāk, tad izzūd pavisam.
redzi? tagad tavas rokas ir brīvas.
tagad vari iepildīt tajās visu galaktiku. uzmet kauliņus, lai ciparu kombinācija palīdz izšķirties, ar ko lai piepilda tavas gaišas skaistas plaukstas: pirms paspēsi iedomāties jebko, kas nav mūzika, tās paspēj piepildīt mūzika, to tu jūti savās plaukstās, savās plaušās, savās artērijās, līdz tu viss sāc sastāvēt no mūzikas vien, un nu jau vairs nekam citam nav vietas.
stulbie metamie kauliņi atkal pievila.
tāpēc tu turpini iet to ceļu. lielo lukturu apgaismoto, raupjo, nepaklupt. nobrist līdz jūrai, izmeklētai vietai, kur izmest stulbos kauliņus ārā, lai pazūd tumšajos ūdeņos. redzi – laiva, savāc mani, aizved mani prom, aizved mani uz mājām, aizved mani līdz nekurienei, līdz esmu pazudusi pavisam, un nav vairs nekā.
līdz viss ir tumsa, izņemot mūziku.
tā spīd no iekšām, pilna ar zvaigznēm un zudušām dvēselēm, spaiņiem un dzīves jēgām, plaukstām, tricēšanu, galaktikām, metamiem kauliņiem, tumšajiem ūdeņiem un nekurienēm. nepastāv vairs nekas, nav, kurš parāda ceļu, nav izejas, nav izejas, nav izejas, līdz kāds pasaka tev, ka atgriežas no tumsas un atkal būs bāka.
un tad ir bāka.
