ne/satiktie

lūdzu, uzdrīkstamies visu, satiktie un nesatiktie, 
nepadosimies tik ātri. nav jau iemesls, ne tik drīz
varbūt sākam maziem soļiem: atzīties un neizlikties,
tā, lai paspējam, pirms citu gars un kodols aizaudzis

tiem, ko satiec, skaties acīs – varbūt miers un pārliecība
viņu acīs plūdīs pāri, varbūt pietiks arī mums
es no tādiem iedvesmojos, es tiem līdzināties gribu
es atspīdu tajās acīs, mana spēka patvērums

agri vai vēlu ikvienam pienāk mirklis, kad saprotam, ka esam tiesīgi būt blakus tādiem cilvēkiem, kuriem vēlamies. kuru acīs redzam šo to no sevis, kuriem gribam augt līdzi, kuru dvēselēs ir tādi mikroelementi, kuru vēl pietrūkst mūsējām. un, kamēr pasaulē ir vietas, kurās joprojām drīkst dejot, kamēr dažas no tām lidmašīnām, kas konstruētas, lai vestu mūs pie mīļajiem, joprojām ceļas gaisā, kamēr vēl drīkst – dzert rumu ar dzērveņu sulu vēsajā rudens vakarā, klausīties plates, apkampties, un mūziku to, no iekšām tavām skanošo, neviens neizslēgs, – 

tikmēr metam malā kompromisus, pārstājam solīt – darām uzreiz. pārstājam teikt, ka kādreiz pienāks labāki laiki – mūsu tagad ir visa vērts. un ja kāds, ko tik ļoti gribās satikt, vēl neeksistē, – izsapņojam. 

satiktie un nesatiktie, lūdzu, uzdrīkstamies visu,
maziem cilvēkiem virs galvas lieli mākoņi un gaiss 
mums ir melojuši kādreiz: dzīve lietām nav par īsu,
tikai uzdrīkstamies doties tālos ceļojumos aiz 

es jūs ļoti vēlos satikt. es labprāt jūs nosapņošu
tad, ja jūs vēl nepiedzimāt, tad, ja neesat man klāt,
un ja eksistējat – nāciet, pietiks grāmatu un nošu, 
pietiks valodu un smaidu, lai ir iemesls parunāt