svītrukodi (Turaidam)

ceļmalkoku svītrukodi
pasargā no lielas steigas
sarunām no pirmavotiem
lūdzos, lai nekad nav beigas

tam, kurš ilgi iet gar jūru 
(— ko tu darīji? — es gāju)
asi vēji notur buru,
draugu pleci balsta stāju

priekšā — aizputeņots strupceļš:
nav vairs svarīgi, kur braucam
vai tev dzīvē kādreiz trūcis
varens spēks vai laimes kaudze?

tas, kurš ilgi iet, man teica:
cilvēks laimīgs ir uz salas.
kamēr termiņš mums nav beidzies,
pastāvam uz ceļa malas,

dzerot portvīnu un rumu,
dzīvi kārtīs izspēlējot,
un nekādu nobeigumu,
un lai nekas nepārejot

kad sniegputenim nav skaņas
un tu dzīvē dari labu,
saasinās pamatmaņas,
plaukstām cauri dzīvsudrabu

laižam saudzīgi un ticam
cilvēkos un sevī pašos
ejam dzīvi kopā skicēt:
gan jau pietiks skaņuplašu

sāks snigt

šķiet, ka te sāks snigt, viņš raksta
kādā negaidītā ziņā
(varbūt gaidītā, bet ilgi)
(varbūt tikai beztermiņa)

te, kur esmu, tikai nolīst
ceļi, koki, raibas mājas
nolīst reizēm arī vārdi
tie, kas slikti saglabājas

kas mums paliks, kad tie izlīs?
vai mums saglabāsies īstie?
vai mēs lietainajās dienās
kaut kur attapsimies klīstot

garām nebeidzamām sienām
tā, lai pīles nenošļaksta,
caurām pilsētām un dienām?

šķiet, ka te sāks snigt, viņš raksta

būt (Tālim)

lietas iegravēt dziļi sirdī,
lai tas dzīves kurss turpmāk skaidrs
jauno albumu saukt “vai dzirdi?”,
atcerēties, kā garšo gaiss

kāds man teica, ka jāiet tālāk,
tikai pats sevī ticēt var. 
laikam nepastāv ideāla,
katru dažādas rētas skar

tas, kurš salauzts, un tas, kurš patiess,
viņš man teica, viens otru jūt
kad tu patiesam acīs skaties,
paliek vienīgā vēlme – būt

būt priekš sevis un būt priekš citiem,
lasīt cauri un klusi just,
būt priekš mācīšanās no rītiem
un priekš tintes, kas nenožūst

kādu vakaru sēdēt blakus – 
izslēgts diktofons, ieslēgts prāts,
dzīve dāvina tādas bākas,
kuras izgaismot mācies pats,

bet, kad apgūsti tādu spēju
celties ātrāk un tālāk iet, 
runāt dzīvi un sapņot dzeju, – 
šādi vakari nepāriet 

lielo sapņotāju zeme

lielo sapņotāju zemē
apsēsties un raudāt kopā
cilvēki no aizsargkrēma
jāizmazgā, jāizloba

pašapziņa dejo valsi
drizāk tas ir melanholisks
atkal sameklējot balsi,
staigā apkārt, skaita soļus

svešā pilsētiņā aizbrauc —
un no tevis nav ne ziņas
liekas izdomāta, maza,
grābeklītis, spēļmantiņa

cilvēciņos paspēlēsies,
ieplānos, lai vairāk klīstot.
ja tu laimi sameklēsi,
pārbaudi, vai sanāk īsta

no jauna

un tad līdz nākamajam “sāp”,
un tad līdz nākamajam “mirst”
tu atkal piecēlies un glāb
to sirdi, kuru nenocirst

pavisam izspuris un drūms
un miegains, ievainojams tēls —
aiz loga rūtīm ceriņkrūms
pusnovītušais, žuvis, jēls

un tad līdz nākamajam “aiz”,
tam, kuru bail nesagaidīt,
tu atkal meties, cietušais,
pirms kāds tev varēs aizrādīt,

ka atkal sāpēs, atkal drups,
un atkal jāiemācās glābt, —
bet elpo, kamēr nepaklups,
un mīli, kamēr atkal sāp

aizveries

viņš piezvana Larai ap reizi gadā
un taisnojas, sakot, ka strauji piekust
no ceļiem, kas steidzami jāizbradā
un cilvēkiem apkārt, kas runā niekus

viņš gaida to nožēlu, līdzjūtību, 
un mūzika, saka, vēl apkārt švaka
un kopskaņa nepārdomāta, šķība –
var nojaust, no kurienes rodas smaka

es izvēlos brīnīties, smieties, jūsmot, 
un tur, saka Lara, tā atšķirība
ja nepietiek pieredzes vērtēt klusu, 
tu zini, ka klausīties – brīvā griba

no kritikas tavas ne zeme griežas, 
ne komponists sameklēs īstās notis, 
bet pats tu caur rūpīgi celtiem režģiem
vien taisnoties pratīsi, skaļi toties

viņš saka – tev nepielec, nāc un klausies, 
un brīnies, cik briesmīgi, prasti, šķībi
un paņem aiz rokas, un iekliedz ausīs, 
un virpo, līdz pasaule griežas slīpi –

tad Lara tiek ārā no viesuļvētras, 
un klausuli aiznes uz citu māju
un ierakstus izvelk, un vāra mētras – 

cik labi, ka nepazīst zvanītāju.

ko viņš var

Meistars izpušķo istabu. tapešu vietā – notis.
pirms viņas kļūst par secībām, vērtība diezgan zema.
lēnām aiziet līdz veikalam, niķīgs pēc darba, toties
lipīgs no melnas kafijas, līmes un rekviēma

kamēr tik daudzus noklausās, kamēr tik daudziem seko,
ko viņš var citiem piedāvāt pussadrupušās taktīs
netīro melno gaiteņu spiediens ir jāatspēko,
tāpēc viņš iet uz veikalu atkal no jauna sākties

aizkadrā tumši aizkari, Meistaram pietrūkst dūša
radošais process ikdienā resursus izsmeļ gaužām
izmērcēts savā mūzikā, drūmā un sairušā,
izrauts no visiem kontekstiem — izdomātiem un jaušiem

veikalā atrod glābiņu, ieķeras stikla plauktos
dzert nefiltrēto ikdienu, iztēloties, ka īsta
pierunāt savu iedvesmu, lai viņa neaprautos,
nedaudz vēl pastāv tuvumā aizmirstam komponistam

ejam

mēs esam uz īstā ceļa. 

lai notiek, kas nevar pārstāt. 

lai spalva no virseņģeļa
mums virsū vēl uzkrīt karsta

lai viss, ko ik dienu darām,  
par mūzikas spēku runā
jo arī pēc aukstā kara
spēj dziedāt ikkatra šūna

paldies, ka gar ziemeļceļu
stāv dvēseles skolotāji.
mums pietikšot lieltuneļu,  
lai noslēptos, kamēr vāji

lai celtos, kad kļūstam lieli,
no tuneļiem izspīd debess.
jo strupceļiem pilnas ielas
nav jāapiet, ja ir trepes

ja nav, tad mēs protam uzcelt.
ja neprotam, lūdzu, māci.
ja skanām par naivu, klusu – 
tas tāpēc, ka karš bij’ sācies

un mēs tajā – tikai daži, 
kas nekaro, negrib, neprot, 
mums zobeni – papīrnaži
no vārdiem, kas nepiederot,

un atslēgas jāsatvarsta
no durvīm un komponista.

lai notiek, kas nevar pārstāt. 

mēs esam uz ceļa īsta.

atcerēties

kad tu izsoļosi no spēles,
mana pasaule pārstās rotēt
sadrups lauskās, sairs šķēlēs,
atstās iekšpusi caurumotu

paies mirklis – un atkal atsāks
(beidza griezties uz īsu brīdi)
šajā tukšumā radās krāsa,
spilgti gaistoša negaidīti

kamēr izstāsies, pagriez galvu:
mūsu turpinās spēle notikt
pasniedz kladi un rakstāmspalvu –
es vēl atceros tavas notis 

es vēl pierakstu noteikumus – 
tas nekas, ka tos spēlēs citi
mūsu kopīgus nobrāzumus
varēs pārrakstīt tagad glīti

un vēl labāk, ja pats tu izgrebt
spēles noteikumus man vari
dziļi sirdī ar tinti īstu,
lai es protu, kāpēc to dari

paliks kantaini nospiedumi,
tā kā bruģim no vecpilsētas

pirms tu izej pa vārtu rūmi,
es tev apsolu 
atcerēties

šūpuļdziesma lielajiem

esi, esi, klusu esi
pilsētā, kur ceļš no zelta
rāmi, rāmi novērtēsi
tos, kas dzīvei laiku velta

esi, esi, esi klusu,
esi nesatricināmi
atceries, ka paliks mūsu
visi strauti izbrienami

pārstāj skriet un atvelc elpu, 
tagad paesi priekš sevis,
lielām lietām mazu telpu 
esi pārsteidzīgi devis

rītā redzēsi, cik plašu
būsi modinājis kāri:
stāvēt klāt un dzirdēt pašu
daudzsološo pavasari